venatus

Latim

Substantivo

vēnātŭs, -ūs masculino de quarta declinação

1. caça

Declinação

Substantivo de quarta declinação
Número		Singular	Plural
Casos	Nominativo	vēnātŭs	vēnātūs
	Vocativo	vēnātŭs	vēnātūs
	Acusativo	vēnātum	vēnātūs
	Genitivo	vēnātūs	vēnātŭum
	Dativo	vēnātŭī	vēnātĭbus
	Ablativo	vēnātū	vēnātĭbus

Derivações

• venatio
• venaticus

Descendants

• Português: veado
• Asturiano: venáu
• Espanhol: venado
• Romeno: vânat

Forma verbal

vēnātŭs, -ă -ŭm primeira e segunda declinação

1. particípio do pretérito perfeito de venor
   1. caçado
   2. procurado

Declinação

Adjetivo de primeira e segunda declinação
Número		Singular			Plural
Gênero		masculino	feminino	neutro	masculino	feminino	neutro
Caso	Nominativo	vēnātŭs	vēnāta	vēnātum	vēnātī	vēnātae	vēnāta
	Vocativo	vēnāte	vēnāta	vēnātum	vēnātī	vēnātae	vēnāta
	Acusativo	vēnātum	vēnātam	vēnātum	vēnātōs	vēnātās	vēnātōs
	Genitivo	vēnātī	vēnātae	vēnātī	vēnātōrum	vēnātārum	vēnātōrum
	Dativo	vēnātō	vēnātae	vēnātō	vēnātīs	vēnātīs	vēnātīs
	Ablativo	vēnātō	vēnātā	vēnātō	vēnātīs	vēnātīs	vēnātīs